..

laiks kurā

es dzenos

kā nevaldāms spiets

ir apburošs kā komēta, 

kas pēc tās parādīšanās skan visos kanālos

kā kovārņa kliedziens

un nostaļģiskās atmiņās ir pārpilna laiva ar bēgļiem

Horizonts pazūd taisni priekšā

kā pazūd bultas izšautas miglas mākonī,

bet mērs kurš nereti pazūd zaimojot Dievu

tam būt visos virzienos

kā ūdenī pilieni 

kā atomā protoni

kā visas saules kopā

un tā mēs sirmojam te blakus pareģojumiem

gluži kā atdodami parādu par iepriekšējām dzīvēm

kurā nebijām kā akmenī iekalti vārdi

Aiz mākoņiem, tajā utopijas klēpī

viegli aizmirst par mātes rūpēm,

kad es tur nonācu es plauku un dziedāju estrādēs,

trankāju sauvaļas zirgus 

un diedelēju pie kapelāna grēku atlaišanu

par iepriekšējām dzīvēm,

pastaigas ilga kā gadi 

un kapu vietās stiepās mūžīgi elizejas lauki,

tad pēkšņi mani izrāva no nebeidzamās elpas

kā zvirbuli izmet no ligzdas,

lai dotos lejup pa sudraba ceļu

pie jums večuki.

Tā kopā laimīgs sēžu pie kamīna,

sirmoju 

ar vīnu rokās godinot to subjektīvo laiku

viņš ir vientuļnieku karalis

un vientuļnieku brālis

šīs mūžīgās asinsrites ķermenis.

ja nav ābola nav jēgas traukam,

kurā to likt

viss kas man vajdzīgs nedaudz laiks 

un ziemassvētku klusais pateicības gadalaiks

nedaudz ticības un kāda čuksta zīme